Nacionālā piemiņas diena — vēsturiskas sāpes virzās uz priekšu

Aukstajos gados nacionālās publiskās upurēšanas dienā valsts vārdā piemini mirušos un lolo varoņu garu piemiņu.Senā pilsēta Nanjing, šķērsojot vēstures peripetijas, ir piedzīvojusi rituālu, kas nekad nav pieredzēts vēsturē.13. datuma rītā partijas un valsts vadītāji apmeklēja nacionālo piemiņas ceremoniju, kas notika Japānas iebrucēju Naņdzjinas slaktiņa upuru piemiņas zālē.

Tā nav nacionālā noskaņojuma rūgšana vai vēsturisku aizvainojumu murmināšana, bet gan likumdošanas smagums, upura un militārā cieņa, kā arī svarīgāko valsts problēmu izklāsts.

Ja atcerēšanās ir atmiņu dēļ, kuras nevar aizmirst, tad publiskais upuris nāk no sāpēm, kuras nevar izdzēst.Vēsture aizsākās 13. decembrī pirms 77 gadiem.No 1937. gada 13. decembra līdz 1938. gada janvārim Japānas karaspēks ielauzās Naņdzjinas pilsētā un sešas nedēļas veica traģisku manu neapbruņotu tautiešu masu slepkavību.Zvērību nežēlība un katastrofas skumjas, tāpat kā Tālo Austrumu Starptautiskajā militārajā tribunālā, kad tiesnesis lūdza amerikāņu vēstures profesoram Bedesam aplēst slaktiņu skaitu, viņš ar satraukumu sacīja: "Naņdzjinas slaktiņā bija iesaistīts šāds plaša spektra.Neviens nevar to pilnībā aprakstīt."

Naņdzjinas slaktiņš nav katastrofa pilsētai, bet gan nācijai.Tās ir neaizmirstamas sāpes Ķīnas tautas vēstures dziļumos.Nav nevienas vēsturiskas ainas, kuru varētu ignorēt, un nav alternatīvas retorikas, kuru varētu iešūpot.No šī viedokļa ģimenes bēdu un pilsētas bēdu pārvēršana nacionālās bēdās ir dziļas atmiņas par dziļu katastrofu, apņēmīga nacionālās cieņas aizstāvēšana un cilvēciskā miera izpausme.Šāda nacionālā naratīva poza ir ne tikai vēstures pārmantošana un spriedums, bet arī realitātes izpausme un stingrība.

Protams, šī nav tikai valsts, kas izmanto tautas vēsturiskos sāpju punktus, lai nodotu nacionālās atmiņas atmodu un paustu savu stāju starptautiskajai kārtībai.Tāpat kā piemiņas zīmes ir labākam sākumam, publiskie upuri ir paredzēti vēstures sāpju virzīšanai uz priekšu.Kas aizmirsīs vēsturi, tas dvēselē saslims.Cilvēkam, kura dvēsele ir slima, jo aizmirst vēsturi, ir grūti izpētīt izaugsmes ceļu vēstures lineārajā evolūcijā.Tas attiecas arī uz valsti.Sāpju nēsāšana vēsturiskajā atmiņā ir nevis naida rosināšana un kultivēšana, bet gan stingra virzība uz priekšu vēstures bijībā pretim pozitīvam mērķim.

Vēstures sāpes ir konkrētas un patiesas, tikai tāpēc, ka cilvēki, kas to nes, ir konkrēti un reāli indivīdi.Šajā sakarā subjekts, kurš vēstures sāpēs virzās uz priekšu, ir katrs valsts pilsonis.Un šī patiesībā ir emocionālā izpausme, ko izsvīs Valsts piemiņas diena.Dzērienu upuris Valsts piemiņas dienas formā liecina, ka abstraktā valsts ir personificēta, un valsts griba, uzskati un emocijas saplūst ar parastajiem cilvēciskajiem sentimentiem.Tas arī atgādina ikvienam no mums, ka mēs varam pārvarēt indivīdus, ģimenes un mazas lokus, kā arī asiņu, sociālo aprindu un lauku emocijas.Mēs esam viens vesels, esam kopā bēdās, un mūsu kopīgā atbildība un pienākums ir izvairīties no vēsturisku traģēdiju atkārtošanās.

Neviens nevar palikt ārpus vēstures, neviens nevar pārvarēt vēsturi, un neviens nevar tikt izslēgts no “mums”.Šis cilvēks var būt vēsturisks grāvējs, kas nemitīgi pievieno vārdus civilajam raudu mūrim, vai slaucītājs, kas noslauka pieminekļa putekļus;šī persona var būt zvanītājs Valsts piemiņas dienas iekļaušanai valsts vīzijā, vai arī tas var būt garāmgājējs klusumā Valsts piemiņas dienā;šī persona var būt legāls darbinieks, kas aizstāv mierinātāju cilvēktiesības, vai brīvprātīgais, kurš stāsta vēsturi piemiņas zālē.Ikviens, kurš vēstures sāpēs nepārtraukti kondensējis un iedvesmojis nacionālo garu, audzinājis un cēlis pilsonisko temperamentu, ir aktīvs līdzstrādnieks valsts attīstībā un nacionālās labklājības īstenošanā un ir atzinības vērta vēsturiska pieredze un atziņa. .